5.4. Silikātrūpniecība

Rūpniecības nozari, kurā izmanto dažādus silīcija savienojumus, sauc par silikātrūpniecību. Silikātrūpniecības galvenās izejvielas ir smiltis un māls.

Pētījumu rezultātā noskaidrots, ka no Latvijas māliem var iegūt ne mazāk kā 35 pēc īpašībām, tehnoloģijas un lietošanas atšķirīgus materiālus un izstrādājumus. Pašlaik mālu izmanto ne vairāk kā 12 veidos, galvenokārt portlandcementa ražošanā, būvkeramikas, sadzīves un mākslas keramikas ieguvē.

Tuvāk aplūkosim stikla ražošanas procesu.

Stikls ir materiāls ar ļoti senu vēsturi. Ēģiptē un Mezopotāmijā to izgatavoja jau 4000. – 3000. g.p.m.ē.

Stikls ir caurspīdīgs, izturīgs, ķīmiski inerts (izņemot HF un sārmus) materiāls, ko var izveidot ar ļoti gludu virsmu. Tomēr tas ir trausls un viegli plīst asās šķembās. Stikla sastāvu var izteikt ar formulu: Na2O∙CaO∙6SiO2

Stikla ražošanai tīrus oksīdus lieto ļoti reti. Kā izejvielas izmanto vielas, kas karsējot sadalās un veido stikla masu:

• smiltis SiO2,
• kaolīnu Al2O3∙2SiO2∙2H2O,
• potašu K2CO3,
• krītu CaCO3,
• Čīles salpetri NaNO3,
• sodu Na2CO3,
• nātrija sulfātu Na2SO4.

Izejvielām pievieno arī stikla lauskas. Tiek izmantotas gan stikla lauskas, kas rodas ražošanas procesā, gan lauskas, kas iegūtas, šķirojot atkritumus.

 

Stikla šķirnes.

 

 

Krāsainais stikls

Krāsainu stiklu iegūst izejvielu masai piejaucot dažādu metālu oksīdus:

Cr2O3 krāso stiklu zaļgandzeltenu,
CuO – zilgani zaļu,
NiO – brūnu līdz violetu,
CoO – zilu,
MnO2 – violetu,
SeO2 un CdS – dzeltenu.

Piejaucot stiklam nedaudz zelta vai vara putekļu, iegūst stiklu rubīnsarkanā krāsā. Sudraba daļiņas krāso stiklu dzeltenu.