5.2. Organismu evolucionārās izmaiņas

Evolūcijas mācību attīstījuši tādi zinātnieki kā angļu ģeologs V. Smits, franču biologs Ž. Kivjē, dabaszinātnieks Ž. Bifons un Ž. Lamarks u.c. Šodienas evolūcijas teorijas pamatā joprojām ir angļu zinātnieku Č. Darvina un A. R. Vollesa pētījumi. Pēdējos gadu desmitos veikti daudzi šūnu uzbūves, ķīmiskā sastāva un gēnu uzbūves pētījumi, kas arī apstiprina organismu evolucionāro radniecību. Č. Darvins uzskatīja, ka jaunu sugu izveidošanās notiek dabiskās izlases ceļā. Viņš mēģināja arī noteikt mainības un iedzimtības lomu evolūcijas procesā, ieviesa tādus jēdzienus kā adaptācija (pielāgošanās videi, kurā dzīvo) un diverģence (pazīmju attālināšanās). Č. Darvina   evolūcijas teoriju sauc par darvinismu.

  Izšķir mikroevolūciju, kura noslēdzas ar sugas veidošanos, un makroevolūciju, kura skar lielas organismu grupas.

  Sugu definē kā īpatņu kopu, kuri ir līdzīgi pēc galvenajām morfoloģiskajām, fizioloģiskajām pazīmēm, uzvedības, kuriem ir kopēja izcelšanas un kuri apdzīvo noteiktu areālu, krustojas savā starpā un spēj radīt auglīgus pēcnācējus. Tā ir sistemātikas pamatvienība. Jaunu sugu veidošanās notiek dažādu faktoru ietekmē, visbiežāk – bioloģiskās vai ģeogrāfiskās izolācijas rezultātā.

Apskatīt palielinātu attēlu.
5.att. Mikroevolūcija. Žubīšu knābja un ķermeņa lieluma un formas izmainīšanās, piemērojoties dažādas barības iegūšanai bioloģiskās izolācijas apstākļos

  Evolūcijas pētījumu rezultātā zinātnieki secināja, ka organismiem ir vienota izcelsme un savstarpēja radniecība. To apliecina salīdzinošās anatomijas dati: rudimenti un atavismi. Par rudimentiem sauc orgānus, kuri zaudējuši savu nozīmi. Piemēram, cilvēkam, tādi ir astes kauls, aklās zarnas piedēklis u.c. Atavismi ir tādu pazīmju parādīšanās, kādas bija raksturīgas senčiem, piemēram, aste, lieki krūšu zirnīši cilvēkam.

6. attēls. Cilvēka atavismi

  Evolucionāro radniecību pierāda arī orgāni, kuri ir līdzīgi veidoti dažādās organismu grupās. Homologie orgāni var veikt dažādas funkcijas, tomēr tiem ir kopīga izcelsme. Piemēram, ekstremitātes cilvēkam, delfīnam, putnam. Orgāni, kuri veic līdzīgas funkcijas, bet to izcelsme ir atšķirīga, ir analogie orgāni. Piemēram, analogi ir spārni putniem un vabolēm, žaunas vēzim un zivij u. c.

  1866. gada E.Hekels un S.Millers formulēja bioģenētisko likumu: ”Katrs īpatnis savā individuālajā attīstībā īsumā atkārto savas sugas vēsturisko attīstību”. Bioģenētiskais likums balstās uz embrioloģijas pētījumiem, kuros var konstatēt, ka piemēram, cilvēka dīgļa attīstībā vērojamas vispirms hordaiņu tipa, tad mugurkaulnieku apakštipa, žokļaiņu nodalījuma, zīdītāju klases, primātu kārtas un tikai pēc tam Homo sapiens sugas un beidzot indivīda iezīmes.

  Evolūcijas gaitā organismi pielāgojas vides pārmaiņām - adaptējas. Izšķir divus galvenos evolūcijas ceļus: bioloģiskais progress un regress.