2.2. Amfoteritāte un kompleksie savienojumi

Amfotērie savienojumi – savienojumi, kas spēj reaģēt gan ar skābēm, gan ar sārmiem.
Metāli, kam atbilst amfotērie hidroksīdi, reaģē ne tikai ar skābes šķīdumiem, bet arī ar sārmu ūdens šķīdumiem.

Pievilkšanās spēki eksistē ne tikai starp atomiem, bet arī starp molekulām. To apstiprina fakts, ka molekulu savstarpējās iedarbības rezultātā bieži rodas jaunas sarežģītākas molekulas. Arī vielu šķīšanā novēro daļiņu mijiedarbību. Daļiņu savstarpējo koordināciju var nosaukt par kompleksu veidošanos, bet izveidotos savienojumus, kuri sastāv no stabiliem komplicētiem joniem vai molekulām, par kompleksajiem savienojumiem (ķīmiskie savienojumi, kuru formulas šķietami ir summētas no vairākām zināmu vielu formulām).

1893. gadā Šveices ķīmiķis Alfreds Verners (1866-1919) izskaidroja komplekso savienojumu uzbūvi.

Kompleksajā savienojumā viens no joniem vai atomiem ieņem centrālo vietu, un to sauc par kompleksveidotāju. Apkārt kompleksveidotājam izvietoti (koordinēti) pretēji lādēti joni vai elektriski neitrālas molekulas, ko sauc par ligandiem (no latīņu val. vārda ligare – saistīt, savienot). kompleksveidotājs ar ligandiem veido savienojuma iekšējo sfēru, kuru, rakstot savienojuma ķīmisko formulu, ieslēdz kvadrātiekavās. Ar kompleksveidotāju tieši saistīto ligandu skaitu sauc par koordinācijas skaitli. Tas visbiežāk ir 2, 4, 6.

Filma

Komplekso savienojumu nosaukumu veidošana ir atkarīga no tā, vai iekšējā sfēra ir katjons vai anjons.

• Vispirms nosauc katjonu, tad – anjonu.

• Iekšējai sfērai pirmos nosauc ligandus, norādot to skaitu. Ja kompleksajā jonā ir vairāki ligandi, tad pirmos nosauc negatīvos jonus, tad ūdens molekulas un beidzamās nosauc amonjaka molekulas.

• Pēdējo iekšējā sfērā nosauc kompleksveidotāju. Ja iekšējā sfēra ir katjons, tad kompleksveidotāju nosauc latviešu valodā un aiz nosaukuma iekavās norāda tā oksidēšanas pakāpes skaitlisko vērtību.
Ja iekšējā sfēra ir anjons, tad kompleksveidotāja nosaukumu atvasina no latīņu valodas nosaukuma, pievienojot galotni „– āts”, un iekavās norāda tā oksidēšanas pakāpes skaitlisko vērtību.

Ligandu nosaukumi:
Br- – bromo; Cl- – hloro; F- – fluoro; OH- – hidrokso; CN- – ciano; NO2- – nitrito; NO3- – nitrato; CO32- – karbono; SCN- – rodano; NH3 – amīn; H2O – akva;

Koordinācijas skaitlis:
2 – di; 3 – tri; 4 – tetra; 5 – penta; 6 – heksa.