6.1. Organisko vielu daudzveidība un svarīgākie atklājumi organiskajā ķīmijā

Organiskās vielas ir sastopamas visos dzīvos organismos. No tām sastāv mūsu pārtika, apģērbs un daudzas ikdienā lietojamas preces: medikamenti, vitamīni, plastmasas izstrādājumi. Pie organiskām vielā pieder gan dabā sastopamās, gan sintētiski iegūtās vielas, un to kopējais skaits ir sasniedzis vairākus miljonus.

Organiskās ķīmijas pirmsākumi meklējami senatnē, taču kā zinātnes nozare tā pastāvējusi mazāk nekā 200 gadu. Organiskās ķīmijas ceļš ir bijis gan spožu atklājumu, gan maldu un dažkārt pārāk optimistisku prognožu un diskusiju pilns. Daudzu atklājumu praktiskais pielietojums ir līdz nepazīšanai izmainījis mūsu ikdienas dzīvi, medicīnu un zinātni.


Svarīgākie atklājumi organiskajā ķīmijā
1. tabula
Laikaposms Atklājumi
Senatne Ieguva cukuru, no vīna – spirtu, no saskābuša vīna – etiķi, krāsošanai izmantoja dabīgās krāsvielas, augu ekstraktus izmantoja ārstēšanai.
18. gs.
60. – 80.-tie gadi 		Zviedru aptiekārs Kārlis Vilhelms Šēle (1742 – 1786) tīrā veidā no dabas produktiem izdalīja vairāk kā pusi toreiz zināmo organisko vielu, t.sk., ābolskābi, vīnskābi, citronskābi, urīnskābi, pienskābi.

http://www.answers.com/topic/carl-wilhelm-scheele
?cat=technology
19. gs.
pirmā puse 		Rīgas aptiekārs Dāvids Hieronīms Grindelis (1776 – 1836) veica nozīmīgus organisko vielu pētījumus un apkopoja tos 2 sējumu grāmatā.

http://www.grindeks.lv/?l=3&m=28&id=69
19. gs.
vidus 		Zviedru ķīmiķis Jens Jākobs Bercēliuss (1779 – 1848) ieviesa organiskās ķīmijas jēdzienu. Uzskatīja, ka organiskās vielas iespēj veidoties tikai dzīvnieku un augu organismos tajos esošā "dzīvības spēka" ietekmē (vitālisma teorija).

http://www.chemheritage.org/classroom/chemach/
electrochem/berzelius.html
1828. g. Vācu zinātnieks Frīdrihs Vēlers (1800 – 1882) no neorganiskas vielas ieguva organisku vielu – urīnvielu, tādējādi apgāza tobrīd valdošo vitālisma teoriju un pierādīja neorganisko un organisko vielu saistību.

http://en.wikipedia.org/wiki/Image:Friedrich_W
%C3%B6hler_Stich.jpg
1857. g.
1858. g. 		Vācu ķīmiķis Frīdrihs Augusts Kekulē (1829 – 1896) un skotu ķīmiķis Arčibalds Kupers (1831-1892) secināja:
- ogleklis organiskajos savienojumos ir četrvērtīgs;
- oglekļa atomi var savienoties savā starpā.

http://www.chemheritage.org/classroom/chemach/
chemsynthesis/couper-kekule.html

http://www.chemheritage.org/classroom/chemach/
chemsynthesis/couper-kekule.html
1861. g. Krievu ķīmiķis Aleksandrs Butļerovs (1828 – 1886) paredzēja, ka oglekļa atomi organiskajos savienojumos saistīti noteiktā kārtībā. A. Butļerovs secināja, ka vielas īpašības ir atkarīgas ne tikai no vielas sastāva, bet arī no tā, kā atomi ir saistīti vielas molekulā.

http://www.euchems.org/Distinguished/
19thCentury/Butlerov.asp
19. – 20. gs. mija Sāk rūpnieciski ražot anilīnu un fenolu, krāsvielas u.c. organiskās vielas.
20. gs.
30. – 40. -tie gadi 		Sāk rūpnieciski ražot polimēru materiālus.
20. gs.
pirmā puse 		Rīgas politehnikuma pedagoga un ķīmiķa Paula Valdena (1863 – 1957) vārdu ķīmijas mācību grāmatās lasām saistībā ar nozīmīgiem pētījumiem fizikālajā ķīmijā un organisko vielu telpiskās uzbūves pārvērtībām (Valdena apgriezenība).

http://foto.lu.lv/arhiivs/2004/44.ned._25.10.-
31.10.2004/rektoru_portretu_galerija/
slides/Img_1154.html
20.gs.
50. – 60.-tie gadi 		Veikti nozīmīgi olbaltumvielu, vitamīnu, nukleīnskābju u. c. dabasvielu pētījumi – uzbūves noskaidrošana un to sintēze.
Ķīmiķis Gustavs Vanags (1891 – 1965) veicis nozīmīgus pētījumus ārstniecības vielu sintēzē, 500 zinātnisko rakstu un 5 mācību grāmatu autors.

LU ķīmijas fakultāte.
20.gs.
70.-tie gadi 		Par katalizatoriem sāk izmantot dabasvielas  –  fermentus.
Mūsdienas Organiskā ķīmija: 
–  veic intensīvus dzīvības procesu pētījumus; 
–  risina ar pārtikas pārstrādi un ražošanu saistītās problēmas; 
–  rada jaunus materiālus mūsu dzīves videi un ikdienai – apģērbu, mēbeles, polimēru materiālus (plastmasas, šķiedras, līmes, būvmateriālus), apavus, apģērbu, mazgāšanas līdzekļus, kosmētiku u.c.; 
–  izstrādā un ražo medikamentus; 
–  izstrādā un ražo lauksaimniecībā izmantojamus ķīmiskos līdzekļus.



Izcili Latvijas ķīmiķi

2. tabula
Zinātnieks Pētījumu virziens
Solomons Hillers (1915 - 1975) Veicis nozīmīgus pētījumus ārstniecības vielu sintēzē; vairāk nekā 60 medicīnisko preparātu, t.sk. pretvēža preparāta “Ftorafūra” līdzautors.
Romans Kārkliņš (1928) Pētījis organisko skābju biosintēzes paņēmienus, veicis organisko skābju ražošanas tehnoloģijas izstrādi.
Marģeris Līdaka (1928 – 2003) Veicis nozīmīgus pētījumus pretvēža preparātu sintēzē; pretvēža preparāta “Ftorafūra” līdzautors.
Arnolds Alksnis (1932 - 2004) Pētījis putupoliuretānu ieguves paņēmienus.
Ojārs Neilands (1932 - 2003) Veicis nozīmīgus pētījumus organisko vielu sintēzē, ir 400 publikāciju autors, kā arī mācību grāmatu augstskolu studentiem autors.
Gunārs Duburs (1934) Veicis nozīmīgus pētījumus ārstniecības vielu sintēzē, ir vairāk nekā 930 publikāciju autors, tai skaitā 415 zinātniski raksti, 335 tēzes, 105 autorapliecības un 65 patenti.
Uldis Stirna (1936) Veicis nozīmīgus pētījumus biodegradablu poliuretānu un poliuretānu no atjaunojamām izejvielām izstrādē.
Jānis Polis (1938) Veicis nozīmīgus pētījumus farmaceitiski aktīvu vielu sintēzē; preparāta gripas vīrusu un ērču encefalīta profilaksei un ārstēšanai “Remantadīns” izgudrotājs.
Rolands Vēgners (1938) Veicis nozīmīgus pētījumus peptīdu un aminoskābju, to atvasinājumu sintēzē.
Edmunds Lukevics (1947) Veicis nozīmīgus pētījumus farmaceitiski aktīvu vielu un lauksaimniecības ķimizācijas sintēzē.
Ivars Kalviņš (1947) Latvijas Organiskās sintēzes institūta direktors, veicis nozīmīgus pētījumus preparātu CNS, sirds-asinsvadu un onkoloģisko slimību ārstēšanai sintēzē, t.sk. preparāta “Mildronāts”.
Pēteris Trapencieris (1952) Pētījumi saistīti ar dažādas iedarbības farmaceitiski aktīvu vielu sintēzi, ir kardioprotektora “Mildronāta” autors.