6.1. Ģenētikas attīstība

Iedzimtību un mainību pēta bioloģijas nozare ģenētika.

Gregors Mendelis 1865. gadā atklāja ģenētikas pamatlikumus, pētot sējas zirņus un pazīmju iedzimšanas analīzei izmantojot matemātiskas metodes.

Hugo de Frīzs, Karls Korenss un Ēriks Čermaks 1900. gadā otrreiz atklāja iedzimtības likumus, pierādot, ka Mendeļa atklājums bijis pareizs.

Hugo de Frīzs 1901. gadā radīja teoriju par mutācijām.
No 1900. līdz 1910. gadam tika ieviesti jēdzieni: ģenētika, gēns, genotips, fenotips, noskaidrots, ka gēni atrodas hromosomās, atklāts, ka ir pazīmes, kas iedzimst saistībā ar dzimumu.

Tomass Morgans 1910. gadā eksperimentos ar augļu mušām konstatēja, ka gēni atrodas noteiktās hromosomas vietās jeb lokusos.

No 1911. līdz 1925. gadam noskaidroja, ka gēni hromosomās ir izkārtoti lineārā secībā, tika izveidota pirmā hromosomu ģenētiskā karte.
No 1925. līdz 1940. gadam veikti plaši pētījumi par mutācijām un to prakstiskās izmantošanas iespējām, pierādīts, ka rentgenstari ir mutācijas izraisošs (mutagēns) faktors.
No 1940. līdz 1953. gadam atīstījās populāciju ģenētika, radās jaunas selekcijas metodes, kas pamatojas uz ģenētikas atklājumiem, ģenētiskos pētījumus sāka veikt molekulārā līmenī, atklāja, ka vīrusu DNS pēc iekļūšanas šūnās nodrošina jaunu vīrusu veidošanos.
1953. gadā Džeims Vatsons un Fransis Kriks noskaidroja, ka DNS ir dubultspirāle.

Pēc šā atklājuma ir veiktas dažādas manipulācijas ar DNS, piemēram, izpētīts, kā šūnā darbojas sveši ievadīti gēni, izstrādātas metodes, kā radīt ģenētiski modificētus organismus, ar plazmīdu palīdzību ienesot tajos svešus gēnus, lai piešķirtu šiem organismiem vēlamās īpašības. Uzsākti pētījumi gēnu terapijas jomā.
1972. gadā radīta pirmā ģenētiski modificētā baktērija, bet kopš 1995. gada tiek audzēti dažādi ģenētiski modificēti augi.
Kopš 1985. gada kriminālistikā, paternitātes noteikšanā, medicīnā, u. c. izmanto katram cilvēkam unikālu DNS secību – DNS „pirkstu nospiedumus”.
1996. gadā klonēts pirmais zīdītājs – aita Dollija.
1998. līdz 2003. gadam tika realizēts Cilvēka genoma projekts. Tajā iesaistīti 20 zinātniskie centri visā pasaulē. Projekta rezultātā izpētīta cilvēka DNS nukleotīdu secība, kas, iespējams, ļaus nākotnē ārstēt ģenētiskas slimības, kā arī informēt veselības aprūpes organizētājus par slimības riskam pakļauto indivīdu skaitu.