S
A
B
C
D
E
F
G
H
I
K
N
L
M
O
P
R
S
T
V
Z
Sēnes
Līdzīgi dzīvniekiem, tās patērē gatavas organiskās vielas (ir heterotrofas), bet, tāpat kā augiem un baktērijām, to šūnām ir šūnapvalks. Lielākā daļa sēņu ir saprotrofi noārdītāji, kas sadala augu un dzīvnieku atliekas. Dažas sēnes ir parazītiskas; tās pārtiek no dzīvu organismu audiem. Cilvēka ādas sēnīšu slimības ir ēde, pēdu mikozes, kandidozes. Dažām sēnēm ir simbiotiskas (savstarpēji izdevīgas) attiecības ar augu saknēm; tās piegādā augiem neorganiskās vielas, pretī saņemot organiskās vielas. Sēņu un augu simbiozi sauc par mikorizu.
Egļu baravika dzīvo simbiozē ar skuju kokiem |
Pelējuma sēnes attīstās uz pārtikas un citiem organisko vielu substrātiem |
Fitoftora ir pazīstamākā parazītiskā mikroskopiskā sēne, kura izraisa lakstu puvi |
Šūnu bioloģija ir zinātnes nozare, kurā pēta dzīvo šūnu, tās funkcionālās sastāvdaļas un procesus - augšanu, funkcionēšanu, reakciju uz ārējiem faktoriem, reprodukciju u.c., kontaktus starp šūnām, šūnu diferenciāciju un gēnu ekspresijas problēmas, izskaidro šūnā notiekošos dzīvības procesus funkcionālā kopsakarībā. Latvijas Zinātņu nozaru un apakšnozaru anotācijas
Sistemātika. Zinātnē lieto bināros sugu nosaukumus. Tas nozīmē, ka viens nosaukums raksturo organisma īpatnības, bet otrs norāda uz radniecību ar citiem organismiem (ģints nosaukums). Radniecīgās ģintis klasificē dzimtās, radniecīgās dzimtas–kārtās, kārtas vai rindas–klasēs, klases-tipos, tipus–valstīs.
Simbioze ir organismu savstarpēji izdevīgas attiecības (piemēram, pie tauriņziežu saknēm pievienotās gumiņbaktērijas palīdz augiem iegūt slāpekli un savu dzīvības procesu nodrošināšanai saņem augu organiskās vielas).
Skābie lieti rodas slāpekļa oksīdiem NOx un sēra dioksīdam SO2 gaisā savienojoties ar ūdens tvaikiem. Oksīdi galvenokārt rodas dedzinot fosilo kurināmo. Samazinās augu pretošanās spējas slimībām, bet visvairāk cieš destruktori, sīkie bezmugurkaulnieki un ķērpji. Skābes izraisa kaļķakmens, metālu koroziju.
Spontānās rašanās teorija. Viens no vispazīstamākajiem tās pārstāvjiem bija Aristotelis. Pēc šīs teorijas nedzīvās matērijas daļiņas varēja saturēt “aktīvo principu” un labvēlīgos no tām var rasties dzīvība.
Suga ir īpatņu kopu, kuri ir līdzīgi pēc galvenajām morfoloģiskajām, fizioloģiskajām pazīmēm, uzvedības, kuriem ir kopēja izcelšanas un kuri apdzīvo noteiktu areālu, krustojas savā starpa un spēj radīt auglīgus pēcnācējus. Tā ir sistemātikas pamatvienība. Jaunu sugu veidošanās notiek evolūcijas gaitā dažādu faktoru ietekmē. Visbiežāk tas notiek bioloģiskā vai ģeogrāfiskās izolācijas rezultātā.