E

A    B    C    D    E    F    G    H    I    K    N    L    M    O    P    R    S    T    V    Z   

Ekoloģija ir zinātnes apakšnozare, kurā pēta organisma un virsorganisma līmeņa bioloģisko sistēmu un vides attiecības - ekoloģiskās sistēmas, īpaši tajās noritošos enerģijas, vielas un informācijas transformācijas procesus un to izmaiņas vides ietekmē, izstrādā teorētisko bāzi pasākumu sistēmai, kas līdzsvarotu pieaugošās cilvēka prasības un planētas Zeme iespējas tās apmierināt. Ekoloģijas sociālais uzdevums ir teorētiski pamatot dabas resursu racionālas izmantošanas sistēmu, pilnveidot sabiedrības un dabas attiecību formas un stratēģiju. Ekoloģijas galvenās sadaļas: autekoloģija; demekoloģija; sinekoloģija; bioindikācija. Latvijas Zinātņu nozaru un apakšnozaru anotācijas

Ekoloģija pēta organismu un vides mijiedarbību, kā arī attiecības starp pašiem organismiem.

Ekoloģiskie faktori atsevišķus vides elementus jeb vides īpašības sauc par
Visus ekoloģiskos faktorus iedala abiotiskajos jeb nedzīvās dabas faktoros, biotiskajos jeb dzīvās dabas faktoros un antropogēnie jeb cilvēka radītie faktori.

Ekoloģiskā valence ir ekoloģisko faktoru svārstību amplitūda, kurā suga saglabā normālu dzīvotspēju (piemēram, skābenes sastopamas tikai skābās augsnē, bet pērļu gliemenes dzīvo ūdeņos ar lielu skābekļa daudzumu).

Enerģijas piramīda ir grafiski attēlots barošanās tīkla līmeņu daudzums, kurā parāda cik lielu enerģijas daudzumu uzkrāj noteiktais līmenis. Enerģijas piramīdu attēlo grafiski kā pakāpienus sākot ar producentiem, patērētājiem (konsumentiem) un beidzot ar destruktoriem. Katrs nākamais līmenis ir mazāks, jo lielāko daļu no iepriekšēja līmeņa enerģijas izmanto dzīvības procesu uzturēšanai (elpošana, pārvietošanās, u.c.).

Enerģijas piramīda.

Ekoloģiskā niša ir katras sugas funkcionālo vietu ekosistēmā. Katrā ekosistēmā ir daudz ekoloģisko nišu. Katru nišu var pārstāvēt viena vai vairākas sugas. Piemēram, nišu, kas saistīta ar egles sēklu patērēšanu barībā pārstāv vairākas sugas (vāvere, dzenis, kukaiņi u.c.).

Ekoloģiskā sukcesija ir biocenozes pārmaiņas, kas notiek pēc tās izpostīšanas (piemēram, izcirtumu un degumu aizaugšana).

Ekosistēmas produktivitāte ir organisko vielu daudzums, kuru ekosistēma saražo noteiktā laikā. Tādām ekosistēmām kā mežs, pļava u.c. to mēra tonnās uz hektāru gada laikā (t · ha · g^-1).

Eitrofikācija ir ūdenstilpņu aizaugšanu, kuru izraisa ūdens piesārņojums ar minerālmēsliem (nitrāti, fosfāti). Rezultātā nav piemērotas dzīves vides ūdens iemītniekiem.

Evolūcijas teorijas. Evolūcijas mācību attīstījuši tādi zinātnieki kā angļu ģeologs V.Smits, franču biologs Ž. Kivjē , dabaszinātnieks Ž. Bifons un Ž. Lamarks u.c. Šodienas evolūcijas teorijas pamatā joprojām ir angļu zinātnieku Č.Darvina un A.R. Vollesa pētījumi. Pēdējos gadu desmitos veikti daudzi šūnu uzbūves, ķīmiskā sastāva un gēnu uzbūves pētījumi, kas arī apstiprina organismu evolucionāro radniecību. Č.Darvins uzskatīja, ka jaunu sugu izveidošanās notiek dabiskās izlases ceļā. Viņš mēģināja arī noteikt mainības un iedzimtības lomu evolūcijas procesā, ieviesa tādus jēdzienus kā adaptācija (pielāgošanās videi, kurā dzīvo) un diverģence (pazīmju attālināšanās). Č.Darvina evolūcijas teoriju nosauca par darvinismu. Izšķir mikroevolūciju, kura noslēdzas ar sugas veidošanos un makroevolūciju, kura skar lielas organismu grupas. Lielākā laika periodā izšķir divus evolūcijas pamatvirzienus: Bioloģisko progresu un bioloģisko regresu.

Etoloģija ir zinātne par bioloģiskiem aspektiem un likumsakarībām dzīvnieku uzvedībā. Tā ir cieši saistīta ar fizioloģiju, ekoloģiju, ģenētiku, zoopsiholoģiju. Etoloģijas pētījumiem ir 2 galvenie virzieni:
1)uzbūves īpatnības, kas nodrošina noteiktu uzvedību un 2) kā ar dažādas uzvedības palīdzību dzīvnieki atrod barību, izvairās no plēsējiem un sekmīgi pārojas. Dažādu pētījumu rezultāti liecina, ka uzvedība vismaz daļēji ir iedzimta. Gēni nosaka neirālos un humorālos mehānismus, kas kontrolē uzvedību. Gandrīz visiem dzīvnieku izturēšanās veidiem ir pielāgošanās raksturs. Dzīvnieku izturēšanās ir divējāda: iedzimta un dzīves laikā iegūta